Intervijas ar SMI pētniecēm
LU SMI sveic starptautiskajā sieviešu dienā!
Īpaši sveicam mūsu institūta darbinieces – Baibu Jirgensoni, Maiju Sjomkāni, Lieni Bandeniecei, Inesi Suiju, Tiju Sīli un Daigu Cepīti-Frišfeldi!
Par godu šai dienai izveidojām intervijas ar Skaitliskās modelēšanas institūta pētniecēm – Tiju Sīli un Daigu Cepīti-Frišfeldi.
Tija Sīle ir strādājusi SMI kopš 2008. gada, 2018. gadā ieguvusi fizikas doktores grādu un šobrīd strādā PostDoc projektā “Laika apstākļu matemātiskā modelēšana – metodoloģijas attīstība un pielietojumi Latvijā”.
Vai fizika un zinātne kopumā ir aizrāvusi Tevi kopš bērnības? Vai pievērsies tai vēlāk? Kā tas sākās?
Mans tēvs bija ķīmiķis, un viņam bija svarīgi man mācīt matemātikas un ķīmijas pamatus vēl pirms es biju sākusi iet skolā. Bērnībā es netiku likta gulēt ar pasakām, bet gan ar stāstiem par atoma uzbūvi (un, protams, arī daudzām citām lietām). Viņš veicināja manu interesi par pasauli.
Ko Tu šobrīd pēti?
Daudzi to nezina, bet laika prognozes ražo speciālas datorprogrammas, kas pārzina fizikas likumus. Ar tām es tad arī strādāju, gan mēģinot tās uzlabot, gan pētot meteoroloģiskās parādības.
Kas Tevi pašu pārsteidza par tavu nozari? Par ko citi ir pārsteigti?
Mani pārsteidza, cik patiesībā maz mēs zinām par mūsu klimatu un laika apstākļiem – tie taču ir tik svarīgi mūsu dzīvēs. Citi cilvēki parasti ir pārsteigti, cik daudz pacietības darbs prasa – vienu kļūdu programmas kodā varu meklēt nedēļu.
Kā Tavs darbs ir mainījis to, kā Tu skaties uz pasauli?
Fizika piedāvā tādu mierīgu un sakārtotu skatu uz pasauli. Eksistē kaut kādi dabas likumi, kas ir nepārkāpjami, bet tas nenozīmē, ka ar zināmu attapību nevar tos pagriezt sev par labu. Līdzīgi es tagad skatos arī uz cilvēku pasauli – kaut kādas lietas ir nemaināmas, bet varbūt dotajos rāmjos izdodas kaut kas labs. Fizika arī iemāca, ka intuīcija ne vienmēr ir pareiza.
Kas ir labākais padoms, ko Tu esi saņēmusi?
Es esmu vairāk mācījusies, skatoties, kā citi dara lietas. No kolēģiem esmu iemācījusies, ka vajag mēģināt atrast risinājumu – dažkārt cilvēki vienkārši neaizdomājas, ka lietas var darīt arī citādāk!
Ko Tu ieteiktu citām jaunām zinātniecēm un zinātniekiem?
Atrast tādu lietu savā dzīvē, kuras dēļ ir laba sajūta, un tajā brīdī, kad vari izkāpt no gultas, ķerties tai klāt!
Daiga Cepīte-Frišfelde strādā SMI kopš 2006. gada ar energoefektivitāti un vides procesu modelēšanu saistītos projektos, šobrīd – Ce2Coast projektā.
Vai fizika un zinātne kopumā ir aizrāvusi Tevi kopš bērnības? Vai pievērsies tai vēlāk? Kā tas sākās?
Visdrīzāk jāsaka, ka izvēlējos fizikas jomu, jo man bija 2 brīnišķīgas – sirsnīgas, labestīgas un aktīvas fizikas skolotājas – Mirdza Vilipsone Ogres 1. vidusskolā un Tamāra Brice Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Tēvs un vectēvs – mammas tēvs strādāja zinātnē – matemātikā un lauksaimniecībā, arī mammas darbs bija ar izglītību cieši saistīts, bet otrs vectēvs bija – mežkopis. Tādā ziņā – no sev pazīstamas vides pašlaik neesmu ļoti tālu.
Ko Tu šobrīd pēti?
Šobrīd aktuāls ar Rīgas jūras līča klimata pārmaiņām saistīts projekts, kurā jāiedziļinās – kādas iespējas padarīt Rīgas jūras līča ūdeni caurspīdīgāku -, jo sadarbībā ar hidrobiologiem esam guvuši pārliecību, ka iepriekšējās desmitgadēs līča ūdens (un Baltijas jūras ūdens kopumā) ir kļuvis mazāk caurspīdīgs. Gribētos atrast veidu, kā šo procesu vērst otrā virzienā, bet tas ir liels zinātnes izaicinājums. Pašlaik mūsu iespējas ļauj tikai analizēt vairākus iemeslus un prognozēt to attīstību nākotne.
Kas Tevi pašu pārsteidza par tavu nozari? Par ko citi ir pārsteigti?
Pēdējā laikā esot nozarē – saprotu, cik liela nozīme ir saiknes ar dabu saglabāšanai. Latvijā laimīgā kārtā mums šīs iespējas vēl ir lielas. Piedomāju, kā tās ieviest savā dzīvē.
Kā Tavs darbs ir mainījis to, kā Tu skaties uz pasauli?
Mūsu institūtā, manuprāt, ir apvienojušies ļoti dziļi dzīvi izprotoši cilvēki, protams, ceru, ka no viņiem esmu ietekmējusies.
Kas ir labākais padoms, ko Tu esi saņēmusi?
Šķiet, vēl studiju laikā man tika atgādināts, ka diezin vai kādas zināšanas var būt svarīgākas par mūsu attiecībām. Kopš tā laika pagājuši varbūt padsmit gadi, un ar smaidu varu teikt, ka man aizdomas, ka jau kādam no kolēģiem esmu atgādinājusi ko līdzīgu.
Ko Tu ieteiktu citām jaunām zinātniecēm un zinātniekiem?
Aizdomas, ka ne pietiekami daudzi no mums ir raduši sekot tam, ko saka sirds. Jā, laikam šobrīd to visvairāk gribētu atgādināt – sekot savai sirdij.
